[Mood]

šodien 18. novembra nesvinēšana kaut kādā absolūti abstraktā veidā, man sabojā garastāvokli. tomēr arī došanās uz uguņošanu un citām aktivitātēm, kas man asociējas ar nosalšanu arī neliekas vilinošas. tāpēc esmu mājās, lai arī tv man piedāvā pārsvarā tikai to, kas notiek mazliet tālāk, no manas mājas, garlaicība. īstenībā jau man jāmācas, tomēr tas arī nav tas, ko gribas… ņemot vērā, ka šodien visu dienu it kā veltīju mācībām, tad es vairāk sēdēju pie datora, nekā kaut ko paveicu….. esmu pārsteigta, ka vienas dienas laikā cilvēks var tik maz ko paveikt..

nezinu vai vispār ir vēl kāds slinkāks par mani. gan mācībās, gan sabiedriskajā aktivitātē… tiešām negribu neko.

mēnesis

Patiesībā runājot par šo mēnesi, ko pavadīju NL. Esmu sapratusi to ’sūro’ darbu, ko latvieši te dara. Neiznu, varbūt tikai man tik ļoti nepaveicās ar darba iespējam, bet tas tik ir tik grūti kā viņi dzīvo, kā viņi strādā. Viņi saka, ka tā nav, bet iespējams, ka tas tikai pierašanas jautājums. arī man būtu..

Bet tagad man iespējams būs lielāks stimuls kaut ko darīt un  palikt dzimtenē. jo nekādi zelta kalni te arī nav.  redzēju, un pat 2 dienas darba izbaudīju. To vienu no darba dienām pat tagad vēl atceros ar asarām acīs, nu nē, tik traki jau arī vairs nav, bet bija, patiesībā bija vēl trakāk..

Tomēr nerunāšu par skumjo, man bija ļoti jauks mēnesis kopumā. Un Dainis saka, ka man ir baigā haļava, ka es pa velti nodzīvojos mēnesi svešā valstī, svešā mājā, par kuru citi iemītnieki maksā 70eiro nedēļā. Tātad esmu baigā veiksminiece, ha! Un vēl Dainis saka, ka tā jau varētu pasauli apceļot. šis jāņem vērā.ha

Bet patiesībā, gluži pa velti jau es nedzīvoju, kopumā nopelnīju 100eiro, no kuriem daļēji sedzu 2 nedēļu  izdevumus par māju un zābakiem, bet man atkal veicas, ka parādā nepaliku. Tomēr pieņemu, ka darba iespējas FHS’ā man vairs nebūs. Un pagaidām jau arī nealkstu.

NL

esmu 3x izdzesusi savu ierakstu, laikam labak cita dienā astāksu rakstit!!

back

es tik sen nebiju bijusi viena sestdienas vakarā, nu tāda pavisam viena. un tagad man liekas es sapratu, kā tas ir, ka man iepriekš gribējās sev draugu. bet – nē – nepārprotiet, man tagad negribas būt ar nevienu. man ļoti šovakar patīk būt ar kompi un dziesmām, kas man patīk…

esmu nolēmusi rakstīt atkal blogu, jo šoavakar pārlasiju savus vecos twītus un ir jauki paskatīties uz sevi toreiz. un vispār kāpēc es nerakstīju blogu? tāpēc, ka man parole bija saglabāta tai interneta pārlūkā, kas gandrīz nestrādā. un šodien man beidzot bija vientuļais vakars, kad es biju tik iecietīga pret interneta lēmunumu un dabūju paroli.
un jā – šī bija laikam ierakata ‘iteresantākā daļa’.

šonedēļ kaut kādas dziļās domas rodas smēķējot un tīrot zobus, laikam tur kaut kāda kopsakarība šajos procesos ir!

un tātad zin ko vēl esmu sapratusi. ka es daudz lietas slēpju pati no sevis. tās tādas, ko negribu atzīt, tās tādas, kuras gribētu, lai tā nav.
un īstenībā it kā es to daru, lai justos labāk. bet vai jūtos?
esmu laikam sapratusi, ka nejūtos.. it kā liekas, ka jūtos.
bet kad kaut kas mainās man pozitīvā gultnē, tad visu dienu esmu priecīga. tad sevi pieķeru.. un kāpēc esmu tik priecīga????
tāpēc, ka man nebij vienlga, tāpēc, ka atkal sevi esmu mānijusi… ahaaaaa….
un tā arī nesaprotu, tas ir labi vai slikti. tā slēpt no sevis.. runāt un iestāstīt sev to kaut ko neesošo…

un vēl es esmu kļuvusi šausmīgi vienaldzīga pret visiem saviem cilvēkiem. It kā man viņus nevajadzētu. Bet gan jau ka vajag.
Bet varbūt arī nevajag??????
bet bailes viņus pazaudēt pastāv. Tomēr darbība kaut ko darīt lietas labā – nepastāv!

kas notiks, ja pazaudēšu?
vienreiz biju pazaudējusi visas draudzenes, jo pilnībā akli draudzējos ar vienu čali.
dabūju draudzenes atpakaļ, teicu, ka nekad tā vairs nedarīšu, neko nekad nezaudēšu! varbūt solījumu turēju, draugu man tagad ir pietiekami.

Bet es atgādinu tos īgnos cilvēkus, ko filmās rāda. Kas uz visu ir jāpierunā. Esmu jocīga pati sev. gan jau ka citiem arī.
Es pat nezinu, kas man dzīvē liekas forši. Man liekas, ka man ir forši. Man laikam tas ir forši. Protams ir savi mīnusi un es arī nezinu kā ir savādāk.
Bet īstenībā tas, ka citiem šķiet, ka tas nav forši, nenozīmē, ka ir neforši un tā tālāk

prātā palikusi saruna ar edīti.
ka tik ļoti gribas būt starp cilvēkiem kuriem Tu interesē, un kuri Tev interesē. Tā jau ir tā dzīves laime, no mana skatu punkta.

Vienkārši to atceros, jo mājās māsa ar Inesi katru vakaru virtuvē sēž un dzeru tēju, aprunā jaunumus. Un man pilnībā neinteresē nekas ko viņas runā. Un arī kad es runāju viņām neinteresē, es to jūtu, redzu vai kaut kā tā.
Un es nezinu kāpēc man neinteresē. Bet zinu, ka man nepatīk daudz runāt, nu vismaz ne ar visiem. Un to jau pārsvarā visi zin. Piemēram ar māsu es tā kārtīgi izrunājos, kad mēs dzeram vīnu. Citreiz nē.
Un vispār man šķiet, ka es parastā darba dienā pasaku kādus tikai 100 vārdus pa dienu.
Un man tikai 1 no 10 telefona sarunām ar mammu gribēsies tā īsti pastāstīt kā man iet. Bet parasti jau viņa jau arī zin, tāpēc prasa māsai.

Man pietiek ar tām reizēm , kad satieku edīti, un tad tā no sirds visu izstāstu. ar viņu ir forši runāt.
Man ir tik maz cilvēku ar ko ir forši runāt, un tādu kuriem man gribas stāstīt.
Un tad mēs ar Edīti varam runāt ilgi, lai gan mūsu dzīves pilnīgi noteikti nedēļas laikā nenotiek tik daudz cik Inesei, piemēram, notiek divu dienu laikā.
Bet tāpat viss liekas interesantāks.

Un man vispār ir problēmas ar komunicēšanu. vai arī vienkārši man tiešām reti tā ir nepieciešama.
Un man vienmēr liekas tāds beztoks, piemēram, runāt ar kursa biedru tikai tāpēc, ka jūs divatā atnākuši stāvat pie auditorijas durvīm, lai gan jums vispār nav par ko runāt. Ir jādomā tēmas, stulbi jāsmaida un…. nu man nepatīk tā

nu īsti nesanāca pateikt visu kā gribēju, bet varbūt arī var saprast

jaunumi

Manu brīvdienu nelustīgā baudīšana, mazliet atmaksājās, svētdien no rīta pamodos ar nesāpošu kaklu. bet iesnas nezinu kāpēc rādās neuzveicamas, jau mazliet pat baidos, ka tur tik ārsts jau nav jāapmeklē.

šodien atnācu no skolas un ķēros pie mājas darbu pildīšanas.

šī ir mana kā ‘premjerministra’ reklāma.. hahhh

pain

elpceļi šķiet kā ar smilšpapīru pulēti. Kā var vispār tik ļoti sāpēt gaļas gabals. un kā var sarasties tik daudz iesnu, ka viss caurums ciet.
Organisms ir tik sarežģīts. Vienreiz ejot ārā neuzvelc jaku un samērcē kājas. un nu jau visādi brīnumi sarodas.
Diezgan smalki un secīgi tur viss iekārtots. Lai gan tā jau dzīvē ar visu. Viss notiek noteiktā kārtībā.

šodienas kārtība rādās tāda, ka man ir jāpaliek mājas. man pilnīgi noteikti ir jāizveseļojas līdz pirmdienai, lai varētu apmeklēt skolu.
Un man kaut kaut kāpēc mājās šodien negribas palikt. Bet apzinos, ka galīgi nevaru paiet:Dkur nu vēl ko citu